Dokumentālā filma Veltīta Annas Ahmatovas 130 gadu jubilejai «Melnais gredzens»

Dokumentālā filma
Veltīta Annas Ahmatovas 130 gadu jubilejai «Melnais gredzens»
Scenārists un režisors: Marija Misožnikova

Dokumentālais stāsts rekonstruē dzejnieces Annas Ahmatovas un monumentālā mākslinieka Borisa Anrepa mīlas stāstu, kurš uzsākās varoņu pirmajā tikšanās reizē 1914. gadā un beidzās Borisa nāves brīdī 1969. gadā. Stāstījums risinās 20. gadsimta galveno politisko, kultūras un sabiedrisko notikumu fonā, ietverot kadrus no vairākām dokumentālajām hronikām: Pirmais un Otrais pasaules karš, Oktobra revolūcija, «Rēcošie divdesmitie» un «Zelta divdesmitie gadi» Vācijā un Anglijā, konfrontācija starp lielvarām «Aukstā kara» laikā un citiem. Hronikas, šķiet, ir savstarpēji savērtas uz attiecību un to traģiskā iznākuma norobežošanās laika pavediena. Filma ir veidota kā kolāža, vienlaikus izmantojot vairākus dokumentālā kino stilus un tehnikas: poētiskā dokumentālā kino naratīvs ar tiešām varoņu replikām mainās ar skaidrojošo funkciju, kurā tiek piedāvāts aizkadra teksts. Filmā skan britu komponista Džona Tavenera mūzika, tostarp viņa simfoniskā kantāte «Rekviēms» un vokālais cikls, kura pamatā ir izcilās dzejnieces dzejoļi.

Boriss Anreps ir Ahmatovas mīlas lirikas adresāts, dzejniece viņam ir veltījusi vairāk nekā 30 savus dzejoļus. Liktenis šķīra viņus uz ilgiem 48 gadiem. Pirmo reizi viņi tikās 1914. gadā, īsi pirms Boriss devās uz fronti. Anreps ir no aristokrātu dzimtas, sastāvēja militārajā dienestā, bija iecienījis dzejas versifikāciju. Ar Ahmatovu viņu iepazīstināja Borisa draugs, dzejnieks un literatūrkritiķis N. Nedobrovo. Pirmajai tikšanās reizei sekoja īsas tikšanās, Borisam ierodoties Sanktpēterburgā, kad vien tas bija iespējams. Uz Annas Andrejevnas pirksta vienmēr ir uzlikts melns, «bēru» gredzens, kas mantots no vecmāmiņas, un kuram dzejniece piedēvēja noslēpumainu spēku; kas zīmīgi – viņa nekad to nenoņēma. 1916. gadā, vienas tikšanās laikā, Ahmatova ar vārdiem: «Ņemiet to. Tas Jums», atdod gredzenu Anrepam. Tajā pašā gadā Anreps tika pārcelts dienestā Krievijas valdības komitejā Londonā. Atkal seko retas vizītes, un 1917. gada janvārī ir viņu pēdējā tikšanās pirms gandrīz pusgadsimta ilgās šķiršanās.

Viņi nekad nesarakstījās. Boriss uzmanīgi glabā Ahmatovas gredzenu, bet 1939. gada gaisa uzlidojuma laikā mests lādiņš trāpa Anrepa studijai Londonā un gredzens pazūd. “Manas acis piepildīja izmisuma asaras. (...) Ko es teikšu, ja A.A. jautās...». Anreps kļūst par vienu no slavenākajiem 20. gadsimta mozaīkistiem. Viņa darbi ir Svētā Sakramenta kapela Vestminsteras abatijā Londonā, Londonas Nacionālās galerijas panno, Teita galerija u.c. Viņu nākamā tikšanās notika Parīzes viesnīcā tikai tālajā 1965. gadā. Sestdienas rīta kafijas baudīšanas laikā Anrepa istabā iezvanījās tālrunis: «Anna Andrejevna ir ieradusies no Anglijas un vēlas ar Jums runāt». «Viesnīca bija pilna ar padomju pārstāvjiem. Lifts. Otrais stāvs. Atzveltnes krēslā majestātiski sēdēja dāma. «Katrīna Lielā» – es nodomāju». Saruna bija neveikla. «Viņas dedzīgā dvēsele meklēja iespēju būt vienkārši cilvēcīga, draudzīga, sievišķīga. Vēlējās izlauzties cauri mežam, kurš bija izaudzis starp mums. Bet man virsū it kā bija uzgūlies smags kapakmens. Uz mani un visu pagātni, un nebija spēka augšāmcelties».

Anna Ahmatova nomira 1966. gada 5. martā Maskavā. Viņš aizgāja mūžībā trīs gadus vēlāk Londonā. Pēdējos gadus Boriss ir aizrāvies ar domu noteikt, kuri no Ahmatovas dzejoļiem ir veltīti tieši viņam. Viņš atkal sāk rakstīt dzeju un ļauties atmiņām par spokaino mīlestību pusgadsimta ietvaros.

Filma «Melnais gredzens» būs interesanta visiem, kurus interesē Krievijas un Eiropas vēsture 20. gadsimta sākumā un vidū, izcilās Sudraba laikmeta dzejas personības, jūgendstila glezniecība, kā arī mūžīgie dzīves un mīlestības jautājumi.

Projekta izmaksas: 60 000 EUR